Esmu jauna. Tas ir fakts un nav apspriežams. Onkuļi parastai dzīvei neinteresē. Bet arī jaunie donžuāni, kuriem sperma dzīvot traucē - tie arī neinteresē.
Gribu satikt savējo, tāpēc rakstu arī te. Pēkšņi ienāca prātā doma, ka varbūt var kā vecos laikos - caur sludinājumu, kurā ieraksta sevi. Un kāpēc gan nē.
Aizdodoties prom no cilvēku burzmas uz gandrīz bezļaužu vidi, kur pastaigas paiet praktiski nevienu nesatiekot, nākas būt radošai un rast risinājumu, jo vienatne sāk kļūt parāk gara. Sajūtas prasa pieskārienus, gan ķermenim, gan dvēselei. Gribu cilvēku - rokas stiepiena attālumā.
Pēc valodas jau redzi, ka nekas nebūs kā visiem, kā citur, kā pierasts. Būs tikai tā kā var būt ar mani. Emocionāli, dziļi un jutekliski. Bet varbūt arī nebūs. Nevaru paredzēt un neko nesolu. Bet mīlēt prasīšu, bez tā nu nekā. Un kopā ar mīlestību arī visu pārējo prasīšu. Visu. Visu Tevi.
Man patīk viss, kas izraisa tīkamo dzīves sajūtu. Nakts peldes jūrā, tikko nopļauta mauriņa zaļais šarms, vēja dvesma sejā, Saules atspulgs jūras viļņos, garda maltīte pie skaisti klāta galda sveču gaismā, no pieres pilošas sviedru lāses siltumnīcu ravējot, pastaigas vakarkleitā pa vecpilsētas ielām, izbrauciens ar velosipēdu pa meža ceļiem, vakariņu gatavošana mīļotajam.
To var darīt arī vienam esot un just piepildījumu dzīvē. Man nevajag otru, lai justos laimīga. Un tomēr, es izvēlos būt divatā. Izzināt sevi un dzīvi caur otra emocijām, caur otra reakcijām, caur otra vērtībām, vēlmēm un mīlestību. Un redzēt savu atspulgu otra dvēselē.
Mans ne vienkāršais sludinājums ir domāts tikai tam vienam cilvēkam.
Ja Tev ir kaut mazākās šaubas, neraksti, nevajag. Arī ziņkāri apmierināt nevajag un pakalpojumus piedāvāt nevajag. Visu vai neko.
