Parrotstreet piedāvā - Poicephalus fuscicollis - Poicephalus grupas lielais brālis.
Daudzi pazīst senegāli, kāds Meijera papagaili, retāk Kongo, bet brūnkakla papagailis ir kas pavisam cits. Ne tikai manās acīs tas tiešām ir liels retums starp mājas papagaiļiem. Godīgi sakot, šaubos, vai Baltijas valstīs vispār kāds ir.
Bieži šo sugu jauc ar Poicephalus robustus (Cape parrot), un tas ir pilnīgi saprotami. Vēl pagājušā gadsimta beigās tās uzskatīja par vienu sugu, līdz DNS testi parādīja būtiskas atšķirības. Atšķiras arī to dzīves apstākļi un apdraudējuma līmenis. Brūnkakla papagailis dzīvo savannās un spēj pielāgoties, bet Cape papagailis ir ļoti atkarīgs no konkrētām koku sugām un mežu ekosistēmām, tāpēc ir nopietni apdraudēts un tiek saglabāts īpašās programmās. Tur pat nav runa par cenu tas vienkārši nav brīvi pieejams. Līdz ar to brūnkakla papagaiļa cena uz tā fona šķiet pat salīdzinoši pieejama.
Man bieži jautā vai ir kāda suga, kas labi saprotas ar žako. Īsā atbilde: īsti nē. Bet, ja jābūt precīzākam, tad vistuvāk tam būtu tieši šis papagailis. Kaut arī augumā nedaudz mazāks, galva un knābis tam var būt pat masīvāki nekā žako.
Kas mani visvairāk pārsteidz runas dikcija. Reizēm sajūta, ka blakus runā īsts cilvēks. Tajā pašā laikā vārdu krājums nebūs tik plašs kā žako.
Raksturs, tas jau ir cits stāsts. Introverts. Viņam vajag mieru, kārtību, stabilu vidi. Straujas kustības, haoss, skaļi bērni tas viss var nepatikt. Ar šo sugu nevar uzvesties tāpat kā ar citiem papagaiļiem cilvēkam pašam nākas pārslēgt režīmu. Un jā, viņš var būt ļoti spītīgs.
Bet kad kontakts ir izveidots tas ir kaut kas pavisam cits. Tā pieķeršanās ir milzīga, un tieši tas ir iemesls, kāpēc cilvēki, kuri šo sugu patiešām iepazinuši, to nemainītu ne pret vienu citu. Es noteikti neesmu vienīgais, kam acis iemirdzas, runājot par šo papagaili.
Un, protams arī ārējais izskats. Tas vienkārši neatstāj vienaldzīgu.
Kā parasti neliels atgādinājums ātro pirkumu cienītājiem. Šim jābūt rūpīgi apdomātam solim. Uz pēkšņām emocijām balstīts pirkums, nepainteresējoties par papagaiļu pārdevēja prestižu kaut vai sociālajos tīklos, noticot tukšiem solījumiem, ka DNS tests ir papagaiļa izcelsmes dokuments, novedīs pie paredzama rezultāta, par kuriem ar asarām acīs man stāsta katru dienu apkrāptie cilvēki. Tāpēc līgums, kurā ir rakstīts, ka putns tiek pārdots ievērojot Latvijas likumdošanu ir vienīgās zāles. Pārdevējs, kurš zin, ka putnam ir skaitītas dienas dzīvot, nekad neparakstīs šādu līgumu. Diemžēl cilvēki atkal un atkal dodas uz tām pašām Rīgas mikrorajonu adresēm, nenojaušot, ka sapnis par papagaili var sanākt ļoti īss.
