Kerija Meklē Mājas.
Esi sveicināts, mīļais cilvēk.
Te Kerija, „Ķepu” prātīgā omiņa.
Par smuko, biklo sunīti mani te sauc.
Tā viņš ir, esmu gana glīta. Bildēs pats skati. Bikla. hmm. nu jāāā. Bet tikai pret svešiem. „Ķepu” cilvēkus esmu pieņēmusi un mīlu, ka traks var palikt. Un ne miņas no bikluma.
Tik svešs kad pienāk, es drusku satrūkstos. Bet ņemsi mani pastaigā, samīļosi, un viss mums būs labi. Es tev kā pavasara puķīte atvēršos, tici.
Ak jā, ne jauna es vairs. Savi 12-13 jau aiz muguriņas manas. Bet nesabīsties, veselība man laba.
Un pastaigas mīlu. Tādas lēnas, nesteidzīgas. Gudram sunim tak tās citu atstātās vēstules svarīgas. Ne skriet pa galvu, pa kaklu.
Arī cilvēks blakus man tāds nesteidzīgs vajadzīgs. Lai abi mierīgi dzīvīti vadīt varam. Pa dienu lai pastaigas un dīvāns. Vakaros – „Panorāma”. Un dīvāns, protams. Tāds mīksts, mīksts. Kurā mīļš saimnieks blakus.
Vai atbrauksi pie manis? Vai mēģināsi par manu cilvēku kļūt? Nenožēlosi. Jo dikti, dikti es mīļa. Tikai drusku pierast pie tevis.
