Meklējam Mājas.
Vai Jūs zināt, kā ir dzīvot no svešu ļaužu žēlastības, ēdot to, ko kāds šad tad paber turpat uz grīdas vai zemes?
Vai Jūs zināt, kā ir dzīvot bez glāstiem, bez mīlestības, bez sajūtas, ka esat kādam vajadzīgi?
Vai Jūs zināt, kā ir dzīvot tad, kad Jūsu vienīgais draugs un kompānija ir tādos pašos apstākļos nonācis otrs astainis?
Maksis un Morics to zina. Un tā aptuveni divus garus gadus. Ik dienu, ik stundu, ik minūti bez mazākās nojausmas par to, ka varētu būs arī citādāk.
Pēc tam, kad uzzinājām par abiem bēdainīšiem, kuri slikto dzīves apstākļu dēļ savā divgadīgo runcīšu vecumā izskatās pēc pusaugu kaķīšiem, devāmies palīgā.
Runcīšus noķērām, atradām pagaidu mājas. Kaķīši ir kastrēti, attārpoti, atblusoti un, ai, kāds brīnums, neskatoties uz sūro dzīves pieredzi, kārtīgi apmeklē kastīti.
Pagaidu māju saimnieces stāsta, ka sākuši murrāt un spēlēties, jau uzēduši mazus apaļus puncīšus un mācās Mācās uzticēties cilvēkiem, un. viņiem sanāk.
Stāstu varētu saukt par Laimīgu, bet runcēniem ļoti, ļoti, ļoti vajag īstās mājas un īstos saimniekus.
Varbūt Kāds no viņiem vai abi kopā ir tieši tas, ko Tu meklē?
Ja esi gatavs mācīties mīlestību kopā ar diviem pūkainiem skolotājiem un uzņemties atbildību daudzu gadu garumā, zvani mums.
