Liela loma šāda mīļdzīvnieka izvēlē ir tam, ka zarkukaiņu uzturēšana nav saistīta ar īpašiem izdevumiem, un arī rūpes tiem nekādas dižās nav vajadzīgas. Nepieciešama vien labā griba, stikla trauks (noderēs gan liela burka, gan vecs akvārijs. ) un, ja telpā ir vēss, arī vecā parauga spuldze, kas nodrošina ne tikai gaismu, bet arī pilnīgi pietiekamu siltumu. Siltās telpās var iztikt bez tās. Traukā vajag iespraust kādu zariņu, lai zarkukaiņiem būtu, kur maskēties.
Nekādi diži kustīgie šie zvēriņi nav– tie nelēkā, nebizo apkārt un nelido. Un arī ar augsti attīstītu intelektu nespīd. Toties nekož un neož, netaisa troksni, neslapina uz grīdas, neizraisa alerģiju un nav jāved laukā pastaigāties :). Viņu pamatnodarbošanās ir. nekustīgi tēlot zarus. Otrā viņu iemīļotākā nodarbošanās ir "svingot"– ritmiski šūpoties no vienas puses uz otru un tēlot, ka zaros pūš vējš. Tikai, paņemti rokās, radījumi kļūst dikti kustīgi- steidzīgi meklē kādu krūmu, lai nomaskētos un atkal varētu nekustēties.
Tie izaug aptuveni 10-11 cm gari, bet, kad priekškājas izstieptas, var sanākt pat veseli 18 cm.
Viņu šarms, ja to var tā nosaukt, slēpjas citur. Piemēram, azartā kādu no tiem saskatīt :). Ja traukā sasprausti resnāki avenāji, tas tik tiešām nav viegls uzdevums, jo savu pamatdarbu– tēlot zarus, protams– viņi garajā evolūcijas ceļā ir apguvuši virtuozi. Līdz pat tam, ka pamanās nostāties apkārtējiem "īstajiem" zariem atbilstošā virzienā un leņķī. Jaunajiem naturālistiem šie zariņi piedāvā vēl vienu interesantu atrakciju- metamorfozes vērošanu. Augšanas laikā var noskatīties, kā kukainis lēnām rāpjas laukā no vecā "mētelīša", kas kļuvis par mazu.
Barošana ir vienkārša, pārsvarā ēd pa nakti. Vasarā svaigu barību viegli sameklēt pat Rīgā kādā parkā vai mežā un pat vienkārši krūmājos. Garšo avenāji, kazenāji, rožu un ozolu lapas. Šur tur rakstīts, ka zarkukaiņi labprāt ēdot arī Latvijā ļoti izplatītu telpaugu– tradeskancijas un zelta stīgu. Ziemas barības sagādei rudenī var sažāvēt vairākas avenāju un kazenāju buntes un arī rožu un ozolu lapas. Pēc tam lapas tik "jāatdzīvina", uz mirkli aplej ar verdošu ūdeni, un kukainīšiem vakariņas gatavas. Dažas sīkzaru buntes var pat ieliktas saldētavā– raciona dažādošanai. Bet, ja nevēlas vākt zarus un lapas, klasiska barība kā ziemā tā vasarā ir dažādos augu veikalos nopērkamais podos augošais fikuss (Ficus). Tos ēd vislabprātāk.
Jāņem vērā fakts, kukaiņi patiesībā ir kukaines. Šīs, izrādās, lieliski spēj vairoties arī bez stiprā dzimuma klātbūtnes. Vienīgā nelielā problēmiņa– šādā ceļā iegūstamas atkal tikai meitenes. Bet kukaiņiem, šķiet, ir absolūti vienalga, vai nākamajā paaudzē gaidāmi arī puisīši, vai tikai meitenītes. Olas sāk dēt, kad sasniedz noteiktu lielumu un noteiktu reižu nomainījušas "kažociņu". Tas atkarīgs no barošanas- jo labāk baros, jo ātrāk augs, bet parasti ap gada vecumu. Ja jauno paaudzi nevēlas, tad regulāri (ne retāk kā reizi mēnesī, bet drošāk reizi trijās nedēļās) jāmaina trauka "pakaiši"- viss jāiztīra un jāiekārto no jauna, lai oliņām nebūtu labvēlīga vide attīstībai.
