Kredo meklē mājas.
Lai laba diena tev, cilvēk. Un vakars lai mierīgs. Siltā mājā pie krāsniņas, kurā uguns nerātni sprēgā. Blakus mīksta vieta tavam sunim saklāta. Tu dzer tēju un katru mīļu brīdi noglāsti suņa galvu. Suns laimīgs smaida.
Ui, aizsapņojos. Jā, tieši par tādu māju, kādu es gribētu.
Kas esmu? KREDO mans vārds. Viens no daudzajiem „Ķepās”. Par lāga milzi te saukts. Nu jā, esmu tāds brangāks padevies, un spēka man gana. Bet nevienu nekur nevelku, nē. Deviņi gadi man, un skriešanas, lēkšanas nu jau aiz muguras.
Hmm. varbūt tāpēc es arvien pa patversmi, ka branga auguma, ar nopietnu acu skatu un ne jauneklis vairs?
Arī piesardzīgs esmu. Bet tas tikai sākumā, kamēr cilvēks man svešs. Pret savējiem nu diiikti es mīļš. Par mani te iesmej, milzis ar truša dvēselīti. Oi, to gan nevienam nesaki, milzim nepiedien maigam būt, rrrrr.
Bet ko nu te ākstos. Tak tik jau ļoooti uz māju man gribas, ka i pačīkstēt gatavs. mmm.
Visi manējie – brāļi, māsas un mammīte – sen jau pie savām siltajām krāsniņām mīļi dzīvojas. Es tik tāds aizķēries patversmē.
Klau, vai zini, es pat diētu esmu ar mieru ievērot. Jā, jā, ja tas tev liksies svarīgi. Lai būtu.
Un ar citiem suņiem sadraudzēšos, ja kāds jau mājās. Nuu, tas gan padaudz būs prasīts, jo citas astes man dikti pēc izvēles patīk. Bet ko tik nedarīsi, lai savam cilvēkam labs būtu, eh.
Un pie pavadas rātni es soļošu, goda vārds. To es protu. Mums garas pastaigas būs, tās dievinu.
Ko teiksi? Vai atbrauksi? Es gaidīšu. Ļoti.
