Opītis Meklē Mājas.
Kā klājas tev, draugs? Tu pa māju vai darbā?
Es patversmē. Tās manas pagaidu mājas, es ceru. Nē, nē, ne tāpēc ka slikti te būtu. Tieši otrādi - es beidzot bez ķēdes.
Ak, tev nespēju izstāstīt, kā astoņus gadus es dzīvoju. Tici man, ķēdes gals nav nekas labs. Nekad nesaprast, kāpēc cilvēks tā dara - sien savu draugu.
Paldies Dieviņam, beidzot nonācu ''Ķepās''. Lai ceļš uz īstu māju man cerībā.
Man savs pagaidu vārdiņš jau dots, par Opīti godā. Nu, labi, lai būtu. Kaut tikai astoņi gadiņi man.
Te pastaigu laukums man savs. Ai, kā bizoju, aktīvs gana es esmu. Un pastaigās tieku. Tās man kā atklājums, agrāk to nebija. Un kā man tās patīk. Tad nu pavadā joņoju šurpu, turpu. Gribas tak izskriet visu, kas sasēdēts. Astoņos gados.
Bet vēlos vakaros, kad patversmē miers, es mēdzu sapņot.
Protams, par mājām. Tām, kuras Īstās.
Vai dzīvotos telpās, kopā ar cilvēku? Hmm, grūti man teikt.
Jo nezinu, kā tas. Varbūt lielā pagalmā tomēr. ar siltu būdiņu un pastaigām garām.
Nē, tomēr labāk pa māju. Lai katru mīļu brīdi tu man pa skatienam būtu.
Ak, cilvēk, tavs tuvums man vajadzīgs. Nu tik ļoti, ka vārdos to neizteikt.
Un citas astes lai mājās mums būtu, tas jauki, tās patīk.
Bet bērniņi mazi gan mani biedē, tie skaļi bezgala.
Nē, labāk klusumā.
Laimē. Beidzot kopā ar tevi. Garus astoņus gadus tā ilgojos.
Ja nu gribi, lai kļūstu tavs labākais draugs, lūdzu zvani uz ''Ķepām''.
Un es gaidīšu tevi. Pase, čips, pote, viss man ir kārtībā.
